Berlin ohne Zigeuner

“Berlīni bez čigāniem!”

Zigeuner – eine Rassische Gefahr!

Čigāni – apdraudējums rases tīrībai!”

“Čigāni, šaubīgas personas, pauninieki u.c. + nepatīkami ārzemnieki”

Valsts Policijas mapes (1919–1948) nosaukums; Somijas Nacionālais arhīvs

 

KLEJOTĀJA CEĻŠ

Nezinu, ceļš mans kurp ved,

tomēr man cilvēka žēl,

prom uz skumju zemi dodos,

visi mīļie paliek šeit.

Klejoņa ceļš ir dangains,

ceļš ir šaurs

un garš.

 

Alkainām acīm raugos tevī,

un tu neļauj man iet.

Ja tomēr aiziešu,

neskumsti daudz,

kam jāiet, tas aizies

kam jāpaliek, paliks.

Prom uz skumju zemi dodos,

visi mīļie paliek šeit.

Jel neliedz aiziet

atvēli ceļa gājējam atpūtu,

jel netirdi daudz,

lai salkstošais sātu gūst!

Klejoņa ceļš ir dangains,

ceļš ir šaurs

un garš.

 

MIRANDAS ģimenē viss bija bijis tā, kā jābūt. Viņa bija augusi līdzās pieaugušajiem un viņu vadībā, un viņai nevajadzēja pāragri kļūt pieaugušai. Viņa bija varējusi izdzīvot meitenes bērnišķīguma laiku, izbaudīt savas čigānu mātes un tēva dāsno mīlestību. Augot Mirandu vadīja ne tikai čigānu sabiedrības likumi, bet arī jaunas meitenes fantāzijas un ilgas. Dejot prata visas meitenes, taču tikai retā spēja dejā paust jūtu kvēli, dzīvesprieku un čigānu dvēseli tā, kā to prata Miranda.

Viņas svārki bija plīvojuši dejā uz klintīm, mežos un pie čigānu taboru ugunskuriem. Viņa bija uzstājusies ielās un kungu izpriecās Prāgas deju teātrī. Viņa jutās kā ceļā uz tālu, mīļu sapni. Nekas Mirandai nešķita tik svarīgi kā iespēja izpaust sevi dejā. Ko tas meitenei nozīmēja? – Kļūšanu par sevi, par sievieti.

 

“No visām rasēm, kas sastopamas Eiropā, par svešām līdztekus žīdiem vēl uzskatāmi tikai čigāni.”

No Vācijas Iekšlietu ministrijas dokumenta, 1936. gada janvāris

“Polija ir zemcilvēku zeme. Poļi, žīdi un čigāni visi nosaucami reizē.”

Propagandas ministrs Jozefs Gebelss preses konferencē, 24.10.1939

 

ČIGĀNIEM no laika gala bija bijusi dzimtene, taču apsolītā zeme – nekad. Viņi allaž bija klejojuši pa citu teritorijām un no savām kulbām sekojuši pasaules sirds sitieniem. No čigāniem bija nodalījusies cilts, kas sāka sevi saukt par romiem. Romi centās pielāgoties tā sauktajai normālajai dzīvei: pastāvīgi dzīvot vienā vietā un strādāt – tāpat kā to darīja nečigāni, kuriem pieņemt romu kultūru bija vieglāk nekā čigānu kultūru.

 

Mirandas ģimene dzīvoja mazā ķieģeļu namiņā. Ģimene vienmēr bija strādājusi. Viņu draugu pulkā galvenokārt bija nečigāni, strādnieki, vissmagāko darbu darītāji. Mirandas tēvam bija kalve, kurā viņš zemniekiem kala arklus un izkaptis. Tāpat kā daudzi citi čigānu vīrieši, ģimenes galva līdztekus kalēja darbiem piekopa arī veterināra amatu. Viņš apvīlēja zirgiem zobus, ārstēja zarnu samešanos, kolikas, sprēgas un špatus. Apkala un rūnīja ērzeļus. Viņš bija arī prasmīgs skārdnieks, izgatavoja cepamveidnes, grozus un kafijas dzirnaviņas. Laboja lietussargus, asināja nažus un šķēres, darināja rotas. Viņa klienti lielākoties bija ebreji.

 

“Tiek noteikts, ka jāreģistrē visas personas, kas mūsu apriņķī pieskaitāmas čigāniem [..] pēc tam jāķeras pie nākamajiem līdzekļiem.”

Kriminālpolicijas rīkojums, 1.3.1939

“Čigānu vieta ir geto!”

“Šīm padibenēm nepienākas ne skolotāji, ne vieta skolā.”

Reiha Vīnes apriņķa valsts pārvaldes ziņojums reihskomisāram, 13.11.1939

NĀKOTNI čigāni vienmēr bija būvējuši atbilstoši saviem priekšstatiem. Sievietes ugunskurā cepa gaļu, vīrieši plātījās, cits caur citu slavēja zirgus un savas sievas. Meitenes rotājās, domādamas par puišiem. Brīvais čigāns, būdams neatkarīgs gan no zemes, gan valsts, dzīvodams ārpus sabiedrības, bija ieguvis savu iespēju: bagātu sociālo kultūru, kuras centrā bija cilvēks.

Mirandas ģimenē bija abi vecāki un divpadsmit bērni. Mirandas māte bija rokdarbniece, pēc viņas mežģīnēm, spilvendrānām un paklājiem bija pieprasījums ciemu un pilsētu tirgos.

Sākoties 2. pasaules karam, Miranda strādāja turīga ebreju tirgotāja ģimenē. Romu meitenes bija paklausīgas un darīja visu, ko tikai vācieši pieprasīja. Miranda bija uzdienējusies no mājkalpotājas par kantoristi un pēc tam par veikalnieka palīdzi. Tajos laikos veikalnieki savus palīgus uzskatīja par ģimenes locekļiem. Meitenei toreiz bija divpadsmit vai trīspadsmit gadu.

 

“Visiem apgabala čigāniem un pusčigāniem izsūtāma pavēle, lai pagaidām neatstāj savu pastāvīgo vai šībrīža dzīvesvietu.”

Valsts kriminālpolicijas vēstule Herfordas birģermeistaram, 19.10.1939

“Tāpat kā nav iedomājams, ka vācietis strādātu kopā ar ebreju, tā nevar arī prasīt, lai kāds dalītu vienu darbavietu ar čigānu.”

NSDAP, 12.8.1939, Hamburga

 

OFICIĀLI nekas nebija noticis. Tā kā klejojošie čigāni bija pazuduši, neatstājot nekādas pēdas, sākās uz vietas dzīvojošo romu tvarstīšanas. Kad vācu amatperonu aitusuņi pārtrauca riešanu, tā bija zīme, ka čigāni no ielas ainavas pazuduši kā pelnu mākonis debesīs.

Romus viņu ciematos, mazajos ķieģeļu namiņos apmeklēja patriarhi, dodami padomu, ka sievietēm vajadzētu nēsāt lakatus, lai viņas uzskatītu par islāmticīgajām. Šāds norādījums likās savāds, taču nebija pieņemts patriarhiem iebilst. Čigānu vecajie piekodināja: ja būdai tuvotos policisti vai amatpersonas, pats gudrākais būtu, ja vīrs izsūtītu no būdas pagalmā sievu, kura būtu apsējusi lakatu vai, vislabāk, aizsegusi seju ar plīvuru, un viņa liktu šiem okšķeriem doties citur. 

Taču negaidīti mazā ķieģeļu namiņa pagalmā parādījās nacistu patruļa. Mirandas ģimeni aizturēja, sadzina melnā automobilī, kas gaidīja mājas pagalmā, un aizveda uz lopkautuvi! Ar policistiem sazinājās apģērbu fabrikas direktors, slavēdams Mirandas ģimeni kā labus darba darītājus – viņam tādi esot vajadzīgi. Nākamajā dienā policisti saņēma rīkojumu: kalēja ģimene jāsūta atpakaļ uz mājām. Šoreiz viņi bija izrādījušies starp laimīgajiem.

 
 

“Kad izstāstīju saviem labākajiem draugiem, ka esmu čigāniete, viņi man uzgrieza muguru. Mani sauc Alina. Esmu rumāniete un esmu čigāniete.”

Alina Kovača, socioloģe, cilvēktiesību aktīviste

Jūnijā tika aizturēti 600 romi, kurus nogādāja uz jauno t.s. čigānu nometni Marcānā, netālu no Berlīnes. Iztīrīt Berlīni no čigāniem tika nolemts olimpisko spēļu dēļ. Nometni apsargāja policisti ar suņiem. 1943. gada laikā gandrīz visi nometnes ieslodzītie pēc Himlera pavēles tika nosūtīti uz Aušvicas-Birkenavas nāves nometni.

“Čigānu jautājums mums šodien pirmām kārtām ir rasu jautājums. Tāpat kā nacionālsociālistiskā valsts atrisināja žīdu jautājumu, tai principiāli jānokārto arī čigānu jautājums. Obligāts priekšnosacījums čigānu jautājuma galīgajai atrisināšanai ir čigānu rasiski bioloģiskie pētījumi.”

Dr. Adolfs Virts, Rasu higiēnas pētniecības institūta loceklis, lekcijā, kas tika nolasīta Vācijas Rasiskās pētniecības biedrības sanāksmē; 1937. gada septembris

 

MAZAJĀ ķieģeļu namiņā bija agrs rīts. Mirandas tēvs bija devies uz kalvi. Māte, vecākie brāļi un māsas – aizsteiguši uz fabriku. Mājās bija tikai Miranda un Amanda, un te pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja. Meitenes pārbijās. Aiz durvīm stāvēja policisti uniformās un viena amatpersona civilā. Miranda izvilka Amandu no gultapakšas un lika māsai lēkt ārā pa iekšpagalma logu. Meitenes aizskrēja līdz salmu kaudzei aiz mājas, noslēpās salmos un iesnaudās.

 

– Kad draud lielas briesmas, cilvēks bēg no īstenības, neguļ nemaz vai guļ kā bluķis

 

Vācu ģimene, kas dzīvoja kaimiņos, meiteņu slēptuvi uzrādīja. Māsas tika izrautas no salmu kaudzes un aizvestas uz policijas iecirkni. Apātiskas, gandrīz nemaņā no noguruma un uztraukuma, Miranda un Amanda no agra rīta līdz vakarpusei nodirnēja nemīlīgā uzgaidāmā telpā. Ilgā, mokošā gaidīšana nebija nejaušība. Bads, slāpes, bezdarbība un sarga vienaldzība paralizēja meiteņu miesu un garu. Māsu apziņā kā dzīvas ielauzās dažādas sapņu pasaules bailes un lietuvēni.

Miranda un Amanda atkal nonāca lopkautuvē, un jau atkal viņām draudēja aizvešana. Meitenes pūlī meklēja savējos, taču neatrada nevienu pašu radinieku, pat nevienu paziņu ne. Tas meitenēm šķita cerīgi.

 

“Saskaņā ar Obervartas domes rīkojumu, kopš 1941. gada 7. novembra čigāniem ir aizliegts izmantot sabiedrisko transportu.”

No Dr. Hinterlehnera parakstīta dokumenta

“Šī gada sākumā valdība pieņēma lēmumu, ar kuru evakuēto personu apgādes centram tika dots pilnvarojums izmēģinājuma kārtā izveidot darba nometni tiem čigāniem, kas ir starp evakuētajiem. Šādas nometnes izveidošanai vajadzīgos izdevumus drīkst segt no evakuēto apgādes līdzekļiem.”

Somijas policijas avīze Suomen Poliisilehti, nr. 22, 1943

“Lapajervi čigānu darba nometne”

“Ja jūs, vācieši, nevēlaties kļūt par ziemeļu asiņu kapračiem, nenovērtējiet par zemu čigānu radītos draudus.”

No kāda vācu pamfleta, 1938. gada augusts

LOPKAUTUVES cilvēku kravu sadzina smago mašīnu kastēs un aizveda uz Olomoucas savākšanas punktu. Romus gaidīja gara lopu vagonu virtene, kas strauji pildījās.

 

Čigāni dzelzceļa stacijā bija savesti no visiem pasaules nostūriem un gaidīja izvešanas, kas turpinājās nepārtraukti. Tik un tā tur bija milzīga romu drūzma. Čigānu ģimenes pa vagoniem dalīja pēc alfabēta, tāpēc Mirandai un Amandai būtu vajadzējis nonākt jau pirmajā sastāvā, tomēr māsas, cieši kopā turēdamās, vēl aizvien stāvēja uz perona.

 

– Un tur, uz perona, mūsu cerības patiešām piepildījās. Pēc mums ieradās mātesbrālis, tēvocis, kurš mūs aizveda uz savu mašīnu. 

Tēvocis nekad neatklāja, ko viņš par māsām samaksājis, taču droši vien – daudz zelta. Brīnumainā kārtā māsas bija atguvušas brīvību jau otru reizi

 

“Visu čigānu izvešana no Morāvijas uz koncentrācijas nometnēm.”

Čehija, Brno, Drošības policijas ziņojums, 9.2.1943

“Arī žurkas, blaktis un blusas ir dabas parādības, gluži tāpat kā žīdi un čigāni. [..] Visa dzīve ir cīņa. Tāpēc mums pakāpeniski visi šie kaitēkļi jālikvidē.”

Doktors K. Hannemanns Vācu nacionālsociālistiskās Ārstu apvienības avīzē 1938. gada augustā

“Ja Berlīnes čigānu izsūtīšana vēl aizkavēsies, tad Berlīnei nāksies uzbūvēt čigāniem īpašu nometni, un tas būtu iespējams tikai ar lieliem izdevumiem un vēl lielākām grūtībām.”

Reiha Kriminālpolicijas ziņojums SS oberšturmbannfīreram Eihmanam, 13.10.1939

 

MIRANDA un Amanda tika aizvestas līdz mājām. Tur viņas sagaidīja pilnīgs tukšums. No mājas bija palikušas tikai sienas, un pazuduši bija arī visi cilvēki.

 

Meiteņu vecākais brālis Bukva mežā kopā ar jauniem romiem bija nodibinājis čigānu partizānu vienību. Apstākļu izmācīti, čigāni bija kļuvuši par maldināšanas un slēpšanās meistariem. Tumsas aizsegā partizānu vadītājs aizveda savas māsas drošībā.

Kalnos, kur čigānu partizāni mitinājās, kāda melnkalniete aizveda Mirandu un citu partizānu sievieti pie avota. Viņas vāca zaļas lapas un ēda tās. Sieviete bija dziedniece. Viņa pazina augus un aizsargāja ar tiem partizānus no slimībām. Miranda viņu vēlāk atcerējās kā labu cilvēku. Kādu dienu, tomēr – nē, daudzas dienas un bieži jo bieži Miranda kopā ar šo sievieti apstaigāja tuvīnos ciemus, lūdzot ēdienu.

Miranda un Amanda plecu pie pleca ar vīriešiem cīnījās par čigānu dzīvi.

– Amandai nebija nekādas sajēgas par šaujamajiem, taču brāļi un māsas partizāni mūs iepazīstināja ar ieročiem, un viņa visur piedalījās, – Miranda aizrautīgi stāstīja

Čigānu partizānu darbība beidzās pavisam negaidīti. Viņiem bija izliktas lamatas – kāds roms viņus bija nodevis. Kopš tā laika Bukva vienmēr ievēroja piesardzību, baidīdamies, ka viņu apcietinās. Reiz agri no rīta pēc viņa ieradās policisti. Bukva devās policistiem līdzi svētku uzvalkā un spīdīgās lakādas kurpēs.

Miranda un Amanda savu brāli vēlreiz sastapa uz dzelzceļa stacijas perona. Brālis, karavīru apsargāts, savā melnajā uzvalkā lepni stāvēja vienā perona malā, savukārt Amanda un Miranda otrā malā atkal gaidīja izvešanu. Šoreiz meitenes patiešām nonāca vilcienā, kas viņas aizveda uz Jasenovacu, koncentrācijas nometni Horvātijā.

Pagāja tikai dažas nedēļas, un vācieši jau atkal atveda māsas atpakaļ uz viņu ciemu. Tam bija arī skaidrs mērķis. Mirandai un Amandai bija uzdots aģitēt, lai romi un čigāni piesakās darbā ieroču fabrikā. Amanda un Miranda bija parūpējušās, lai čigāni un romi tiek brīdināti izvairīties no vietām, kur sastopamas abas māsas, un sūtījušas savus tautiešus pavisam pretējā virzienā, nekā viņām bija licis Trešais reihs.

 

“Čigānus un pusčigānus atstādina no militārā dienesta.” 

Virsraksts kādā Berlīnes avīzē, 21.2.1941

“Augšminētā persona 29.7.1943. nosūtīta uz Aušvicas koncentrācijas nometni, izmantojot gūstekņu kolektīvo transportu.”

Duisburgas Kriminālpolicijas dokuments par Kristīni Lēmanu, dz. 18.12.1920 Duisburgā

 

1941. gada jūlijā Mirandas dzimtajā ciemā parādījās patruļas. Ciema dzelzceļa stacijā gaidīja nepārredzama lopu vagonu virkne. Tā bija zīme, ka sāksies izvešanas. Cerības uz labākiem laikiem bija beigušās. Hodonīnas koncentrācijas nometnei bija nolemti gandrīz visi, ciems tika iztīrīts no nepareizās rases pārstāvjiem, nodevējiem un viņu labvēļiem. Mirandu un Amandu no viņu tēva mājām aizveda trijos naktī. Atšķirībā no agrākajām reizēm meitenes netika iegrūstas melnā mašīnā, tagad viņas tika nostādītas galā ierindai, kam par biedinājumu citiem bija jāsoļo cauri ciemam uz dzelzceļa staciju.

– Sievietes raudāja, visi raudāja, un iztēlojieties – bērni joprojām nezināja, kāpēc visi raud, taču, tā kā raudāja mātes, tad raudāja arī viņi. Mēs ar māsu vairs nebijām bērni, nu, varbūt māsa vēl bija, taču, tā kā es raudāju par mātēm, raudāja arī māsa, kaut gan joprojām neticēja, ka ļaunums tiešām uzvarējis.

Nometnē skumjais pulks bija sadzīts centrālajā laukumā, kur viņus nekavējoties ielenca policisti. Sargu un policistu suņi lēca krūtīs bērniem, kas turējās mātēm stērbelēs. Sievietes čigānu valodā lūdza savus vīrus, lai tie pasargā bērnus no suņiem.

Nometnē trūka pilnīgi viss. Nemitīgais bads bija mazākās no ciešanām, atcerēties badu un runāt par to ir visvieglāk. Mirandas māsa bija īsta skaistule. Viņa kļuva par vācu virsnieka mīļāko. Amanda kādu laiku dzīvoja vācieša mājā un kopa vīrieša dārzu. Kad Amanda policista ģimenē kļuva par tā saucamo virēju, par ēdienu sūdzēties vairs nebija iemesla. Arī Miranda tāpat kā māsa izvēlējās policista mīļākās lomu.

– Sievietes un vīrieši, protams, nosodīja, – Miranda nestomīdamās stāstīja, – tas taču par spīti visam bija noziegums, kas brīvajā pasaulē būtu pazudinājis romu kopienu. Represētām tautām nav cita ceļa neatkarības un kopienas saglabāšanai kā vienīgi gods, to es tagad zinu.

 

Eva Justina (1909–1966) bija vācu antropoloģe un medmāsa. Viņa bija specializējusies romu pētījumos un prata romu valodu. Ir pētnieki, kas uzskata, ka tā viņa ieguva daudzu čigānu uzticību un tuvinājās viņiem. Tomēr tas ir visai apšaubāmi: klejotājiem čigāniem sava valoda vienmēr bijusi drošākais patvērums. Ja čigānu valodu prata pamatnācijas pārstāvis, tas romos izraisīja milzīgas bailes un nedrošību. Eva Justina bija iesaistīta ne tikai rasisko pētījumu projektos, bet arī romu sieviešu un meiteņu piespiedu sterilizācijā. Par Evas Justinas un viņas kolēģu veikto nežēlīgo medicīnisko eksperimentu upuriem kļuva neskaitāmi romu bērni. Justina tā arī nekad nestājās tiesas priekšā un pēc kara strādāja par psiholoģi Frankfurtes Universitātes slimnīcā.

 
 

JAU atkal māsas kopā ar citiem romiem bija sadzītas lopu vagonā. Vilciens, riteņiem čīkstot, sāka vest smago kravu, atstādams aiz sevis melnu dūmu vērpeti. No aizvešanas viņas nebija pasargājusi nedz rīcība, nedz upurēšanās, nedz laba uzvedība.

Vilciens ieradās Aušvicas koncentrācijas nometnē, tāpat kā bija ieradies jau daudzkārt, vezdams šausmas, izmisumu un ciešanas. Kad vagoni iebrauca šķirotavā, vienmuļīgā dunoņa bija pieņēmusies spēkā par ritmisku klaudzoņu. Kad vilciens beidzot apstājās, atvērās lopu vagonu slīddurvis. Cilvēkus, kuri vēl pat šajā situācijā neticēja, ka ļaunums tiešām uzvarējis, sagaidīja auksti, vienaldzīgi vīrieši ar uzrotītām piedurknēm.

– Tāds ir cilvēka prāts, tas tic un cer, ka būs iespējams izvairīties no nāves draudiem.

 

Tikai Radītājs zināja (vai tiešām zināja?), kas notiks: vai cilvēkiem tiks dota iespēja? Vai ļaudis gūs žēlastību, vai pret viņiem izturēsies kā pret kaujamiem lopiem, vai romi būs nonākuši sava ceļa galā? Atskanēja pavēle: Ārā no vagoniem! Upuru cerības uz brīvību nekavējoties izgaisa.

Aušvicas koncentrācijas nometnes medicīnas punktā viņiem tūlīt nodzina matus. Vājajiem un slimajiem ciešanu biķeri parasti nācās saņemt pirmajiem. Gūstekņus sita ar stekiem un nūjām. Taču arī tas nespēja ietekmēt romus, upuri tik un tā centās turēties kopā pa dzimtām.

Dienu un nakti māsas mocīja raižpilnā neziņa par tuviniekiem un viņu likteņiem, taču viņas nespēja viena otru mierināt. Domas nemitīgi griezās pa apli vien, un nebija nekādu cerību atrast apkārtceļu vai izeju. Beidzot gaidīšana bija galā, un māsas atradās nāves uzgaidāmajā telpā.

 

“Ierosinu, lai čigāniem tiek noteikti atsevišķi iepirkšanās laiki vai iekārtoti savi veikali.”

Kāda veikalnieka vēstule Mindenes apriņķa policijas vadībai, 30.7.1942

“Čigāniem un pusčigāniem ieeja šajā rotaļlaukumā aizliegta.”

Uzraksti Mindenē, 1943

 

ČIGĀNIEM šķita, ka ieradušies dievi, lai svētītu vienus no viņiem uz dzīvi un citus notiesātu uz nāvi. Miranda kopā ar Amandu stāvēja ierindā tāpat kā pārējie.

– Viņi izvēlējās: tie, kuriem nebija spēka, nonāca gāzes kamerās. Mums bija teikts, ka mūs vedīs atpakaļ uz dzimto pusi strādāt fabrikās. Rītam austot, visur bija zināms, ka brāļi un māsas kā dūmi izkliedējušies līdz ar debesu vējiem.

 

Mirandas acis liecināja par cīnītājas garu, un tāda sieviete bija visu mūžu. Bet vai viņa bija arī uzvarētāja? Izdzīvotāji čigāni bijuši vienmēr. To Miranda pierādīja, spējot līdz tagadnei, līdz šim brīdim atnest dzīvu vēsti par pagātni. 

– Izdariet šo labo darbu man par prieku. Tā vārdā, lai pasaule atcerētos čigānu ciešanas Otrajā pasaules karā, dodiet šai pasaulei un jaunajai paaudzei skaistas atmiņas par mūsu pagātni, dvēseli, domāšanas un dzīves veidu.

Aušvicā vilcieni ieradās nepārtraukti. Un tāpēc nometnes tika nepārtraukti tukšotas.

– Steiga bija milzīga, tomēr vieta atradās vienmēr, – Miranda nopūtās, – bērni, protams, nāvei pretojās, pieaugušie drīzāk padevās.

Miranda pieredzēja, kā no tīši izraisītām slimībām mirst nevainīgi cilvēki. Ir tauriņi, kas nodzīvo dienu un tad mirst. Ir tauriņi, kas izdzīvo līdz nākamajam rītam vai pat ilgāk, un izdziest tad. Tā bija noticis ar romiem koncentrācijas nometnes lazaretēs. Ārsti te bija Trešā reiha benžu palīgi un palīdzes.

– Lieki jautāt, kāda bija starpība starp bezdievīgu un Dievam tīkamu rīcību.

 

 

Uz Aušvicas-Birkenavas nāves nometni tikai aizvesti 23 000 romu, un apmēram 21 000 no viņiem gāja bojā.

“Čigānu politiskā, bioloģiskā, kultūras un profesionālā nošķiršana no vāciešiem tagad ir īstenota.”

Grāmata Vācijas likumi rases un iedzimtības sardzē, 1943

“Pēc kara tikai retais zināja par čigānu genocīdu. Pagāja ļoti ilgs laiks, pirms uzdrīkstējos runāt par Aušvicu.”

Lili Franca, Aušvicā izdzīvojusi Vācijas čigāniete

 

MIRANDAS un Amandas tēvocis tika noslepkavots 1943. gada janvārī. Viņa audžudēls uzrakstīja savām māsīcām vēstuli, pievienojot fotogrāfiju ar veltījumu:

 

“Kad tiek nošauts tēvs, par to vispār nav iespējams domāt. No otras puses, gribas bērnišķīgi aizstāvēties: nevainīgus cilvēkus taču nenogalina. Tāpēc tas, kuru nošāva, nemaz nebija mans tēvs, tas bija kāds cits. Prātā nāk arī tādas domas, ka cilvēks taču nav dzīvnieks un citu cilvēku nenogalina? Mans suns nav ārietis, viņš ir jauktenis, taču nav iekodis nevienai dzīvai būtnei. Par savu māti neko nezinu. Par brālēniem un māsīcām, par jums spēju sev iestāstīt – sev, taču citiem ne, jo par dzīvi šādos apstākļos nav nekādas drošības –, ka dzīvojat Aušvicas koncentrācijas nometnē. Kā ir ar taviem vecākiem, brāļiem un māsām, par viņiem neko neesmu dzirdējis… Klau, Miranda, tu jau zini, ka esi man no māsīcām pati tuvākā, tāpēc tagad jautāju, kā ir ar tevi? Labi, tu esi dzīva, to es nupat pateicu. Vai atceries – protams, atceries, un to ievēroja arī tava mazā, skaistā māsiņa –, kā tu reiz fotografējies tieši manis dēļ? Kā tu toreiz smaidīji! Tici vai ne, viens smaids nozaga manu sirdi: tagad tu dzīvo manu acu priekšā. Es vienmēr domāju par tevi – dzīvoju, atcerēdamies tavas kvēlās ilgas griezties dejā, un varbūt mēs vēl uzdejosim, aizrautīgi, kā jau čigāni: apsoli, tas ir mūsu liktenis. Tā es tev rakstu šajā vēstulē, kaut gan nezinu, kādu tu mani atceries. Es tevi atceros kā dzīvu ikonu, vai varbūt es jaucos, par sievieti taču tā nesaka, laikam… Kad atvadījāmies viens no otra toreiz siena pantā, zināju, ka drīz sastapsimies no jauna, kaut gan nemācēju pateikt, kur. Uz īsu brīdi atvados, uz drīzu redzēšanos, rakstīšu atkal, tas ir – sūtīšu ziņas nemitīgi, lai tu mani neaizmirstu, un, kad atgriezīsies pie manis, tad cieši apskausimies un būsim atkal laimīgi.

 

Mīlu jūs abas, mazo Amandu un tevi! 1943. gada 10. janvārī. Jonass.”

 

 

“Tā kā čigāni saskaņā ar mūsu pamatlikumu pašlaik ir Somijas pilsoņi un pamatlikumā nekādu rasisku nošķīrumu nav, tad Lensmaņu apvienība nav varējusi iesniegt likumprojektu par čigānu jautājuma risināšanu ar radikāliem līdzekļiem. Tomēr apvienība ir tādos uzskatos, ka mēģinājums iekausēt šos aizdomīgos un lielākoties ar sliktām īpašībām apveltītos elementus mūsu tautā uzskatāms par kaitniecisku.”

Somijas policijas avīze Suomen Poliisilehti, “Par čigāniem”. Nr. 20, 1942

 

KAD Otrā pasaules kara brūces bija sadzijušas, romiem nācās saprast – “Jūs neesat vieni no mums!” Izstumti no atjaunošanas darbiem, čigāni apjauta, ka īstā nodarbošanās, kas palīdzēs izdzīvot, ir ubagošana. Taču, mainoties sociālajām struktūrām, viņiem vairs nebija iespējams arī ubagot. Pamatnācijas pārstāvji čigāniem atņēma un paši piesavinājās arī šo – čigānu pēdējo – iztikas līdzekli.

 

– Nez, kad gan šī pārmaiņa notika, – Miranda brīnījās. – Vai tad mūsdienu modernās sabiedrības būtu kļuvušas iecietīgākas? Vai represijas būtu mazinājušās? Kā tad, tās jau ir gandrīz beigušās, – Miranda pirmo reizi intervijas laikā no visas sirds iesmējās. – Pasaule kļuvusi tik laba, ka šodien mums ciešanu vairs nav vispār!

“AUŠVICU joprojām jutām arī brīvībā. [..] Ciešanas, kuru baisumu ārpusnieki var tikai nojaust, mums vēl aizvien ir realitāte. Tā ir tikai mūsu lielā dzīvotgriba, kuras dēļ mana ģimene ir izdzīvojusi un spēj joprojām kontaktēt ar pamatnāciju. Savās atmiņās atkal izdzīvoju visu no jauna, itin kā tas viss būtu noticis vakar. Es nespēju aizmirst, ciešanas turpinās kā lietuvēns. [..] Viņi man atņēma visu, kas bija svarīgs: man vairs nebija pagātnes, nebija tagadnes un itin nekādu cerību uz nākotni. Mēs jau zaudējām ne tikai ģimeni, bet arī mūsu kultūras nesējus un aizsargātājus. Tas ir briesmīgi, ka pamatnācija ilgu laiku par čigānu genocīdu nezināja neko.”

– Kad karš bija beidzies, vienīgie izdzīvojušie no visas lielās Austrijas Lovaras čigānu cilts bija jaunā Čaja Stoika (1933–2013), trīs no viņas brāļiem un māsām, māte un tante. Māksliniece un mūziķe Čaja Stoika publicējusi vairākas grāmatas par savām kara laika atmiņām.

 

 

“Identitāte… tas ir tik sarežģīts jautājums. Manai identitātei ir daudzas dažādas šķautnes. Mani sauc Ostalinda. Esmu spāniete un meksikāniete. Esmu arī eiropiete… un čigāniete.”

Ostalinda, antropoloģe, juriste, cilvēktiesību aktīviste

“Mana māte bija pirmā studente no sava ciema. Pašlaik universitātes izglītību ieguvuši 42 cilvēki no manas dzimtas. Mani sauc Katalina. Esmu ungāriete un esmu romiete.” 

Katalina Bāršoņa, socioloģe, kinorežisore, cilvēktiesību aktīviste

“1992. gada oktobrī pogromi jau notika visā Rumānijā. Izdzirdusi balsis un dauzīšanos pie durvīm, es biju pārliecināta, ka mani un manu ģimeni tūlīt nogalinās. Man bija tikai 14 gadu. Mani sauc Isabela. Esmu rumāniete un esmu čigāniete.” 

Isabela, psiholoģe, socioloģe, cilvēktiesību aktīviste

 

KAD 2. pasaules karš bija beidzies, Mirandai nācās piedzīvot dažādas grūtības, sadarboties ar vāciešiem, vajadzības gadījumā lūgt palīdzību. Atlīdzībā par šiem pakalpojumiem sieviete bija ļāvusies pētnieku tirdīšanai, augstskolu cilvēku un citu rīkotos pasākumos stāstījusi par represijām pret čigāniem un viņu ciešanām 2. pasaules karā. Miranda zināja, ka Slovākijā ir čigānu geto – jo sevišķi valsts austrumu daļā bija veseli čigānu geto ciemi. Tomēr pat viņai bija pārsteigums, ka geto dzīvo viņas māsa. Savā vēstulē Amanda to nebija minējusi. Vēsturnieki mēdz apgalvot, ka pats ļaunākais laiks kulbu tautai bijis 2. pasaules karš. Čigāni tam nepriekrīt.

 

– Holokaustā izdzīvojušie Austrumeiropas romi nonāca sociālisma apskāvienos. Tas, kurš dzīvojis Austrumeiropā kā roms, saprot, kas bija un ko mums nodarīja komunisti. Jūs varbūt domājat, ka tas ir pārspīlējums, taču pēc sociālisma sabrukuma čigāni pieredzējuši vairāk grūtību un sāpju nekā 2. pasaules kara laikā.

 

AK, KĀ ES RAUDĀJU

Raizes plosīja prātu,

sirdi smacēja skumjas,

atplēsta bij mana brūce.

Ak, kā es raudāju

par pasaules ļaunumu

nakts aukstajos mūros

Saules bērni raud

austrumu kulbās,

Āzijas kalnu grēdās

es gribēju tikai mīlēt.

Šodien nopirku melnas cirtas, Persijas tirgū pārdod zīdu.

Mani pulki dzied:

zelta pakavi kumeļam.

Jau plūst manas dvēseles asaras manas māmuļas blāvajā straumē, jūs smējāties kopā ar mani, maksājāt niecīgos grašus,

nopirkāt izrādi,

arī tos spēlmaņus.

Bēru gājienā gāja

melnplīvurotas sievas,

stiepdamas roku pēc žēlastības ubagodamas brīvību sev,

arī to trīs reizes.

Ak, kā es raudāju

nakts aukstajos mūros,

ak, kā es raudāju.

 
 

SARKANAIS DĀRZS

Vēl man gribētos neaizmirst

vēl man gribētos noslīkt

tavu matu dārzā

 

Kā lēnīgas krāces

kā straumes skrējiens

sarkanais dārzs

Tu matos sev lentes sēji

ieviji pušķus cirtās

savu matu dārzā

 

Vēl man gribētos neaizmirst gribētos pieskarties

taviem melnajiem matiem

sarkanajam dārzam

 

Taču aizplūda dzīvība asinssarkana prom

pa tavu matu dārzu.

 

 

 
 

“Romu genocīds tika īstenots ar tādiem pašiem rasiskās apmātības motīviem, ar tādiem pašiem plānveidīgas un galīgas iznīcināšanas nolūkiem un gribu kā ebreju gadījumā. [..] Visā nacionālsociālistu ietekmes zonā viņus iznīcināja veselām ģimenēm, no pavisam maziem bērniem līdz sirmgalvjiem.”

Romāns Hercogs, Vācijas prezidents, 16.3.1997

ČIGĀNA SAPNIS

Esmu ceļā, kas ved cauri sapnim,

spēlējiet, puiši, spēlējiet,

piedziediet, sievas, piedziediet.

 

Vēl vakar dvēsle bija kā jaunekļa sapnis,

šodien jau esmu bangaina jūra,

kopā ar brāļiem prieks pazuda skumju takās.

Esmu ceļā, kas ved cauri sapnim,

spēlējiet, puiši, spēlējiet,

piedziediet, sievas, piedziediet.

 

Vakar no visas sirds dziedāju čigāna dziesmu,

šodien balss raupja kā rūsaina dzelzs,

kopā ar vētru māsas grimušas naktī.

Esmu ceļā, kas ved cauri sapnim,

spēlējiet, puiši, spēlējiet,

piedziediet, sievas, piedziediet.

 

Vakar kā jauna līgava dejā griezos,

šodien sirdī vīna skābumu nesu,

karavānas zudušas tukšajā naktī.

.